- Apsveicu ar uzvaru “Vieglatlētikas prognožu spēlē” martā! Vai tu zini, kas tā par spēli un kas jādara, lai tajā uzvarētu?
- Paldies! Par spēli nebiju dzirdējusi neko. Tikai tagad (apbalvošanas brīdī. - D.Ā.) uzzināju.
- Un kāda tev tagad tā liekas?
- Tas ir brīnišķīgi, jo patiesībā liekas, ka vieglatlētika grimst arvien zemāk un zemāk, tālāk un tālāk. Intereses piesaistīšana un popularizēšana vieglatlētikai, Latvijai ir ļoti svarīga. Ja tas nostrādās, protams, būs ļoti labi.
- Domā, ka tas kaut ko varētu mainīt?
- Es domāju, ka jebkāda veida pozitīva piesaiste sporta veidam var palīdzēt, jo jaunatne ir un vecāki arī ir ieinteresēti, lai bērni sportotu. Man liekas, ka vieglatlētika ir ļoti daudzpusīgs sporta veids, kur var atrast pielietojumu gan ātruma, gan izturībai, gan spēkam. Tas ir dabisks sporta veids, un ne velti vienmēr ticis uzskatīts par sporta karalieni. Vieglatlētika ir skaists sporta veids.
- Martā “Vieglatlētikas prognožu spēlē” uzvarēji, pateicoties otrajai vietai Nagojas maratonā. Kāpēc jau otro pavasari pēc kārtas esi izvēlējusies skriet Nagojā?
- Vispār šogad gribējām skriet Tokijā. Mums bija tāds mērķis. Tomēr tur ar organizatoriem neizdevās vienoties par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem. Tāpēc ar treneri Aleksandru Prokopčuku nolēmām startēt Nagojā. Varbūt tas arī bija labāk, jo Tokijā ar savu rezultātu (2:24:07) būtu bijusi trešā. Protams, tā salīdzināt nevar, jo katra trase ir savādāka, savādāks temps, savādāki dabas apstākļi. Un vēl laikam bija labi tas, ka Nagojas maratons bija vēlāk, jo tādā veidā bija vairāk laika kopš Ņujorkas maratona (Nagojas maratons notika 9. martā, bet Tokijas – 23. februārī. - D.Ā.), un bija vairāk laika atpūsties un sagatavoties.
Pašlaik izvēlamies, ja tā var teikt, agrāka pavasara maratonus. Aprīlī būs Londona, Bostona, bet mēs tur neskrienam, jo tur jau var būt karsts. Jo tuvāk pavasara vidum, jo laika apstākļi var būt sliktāki. Tāpēc arī jau otro gadu skrējām Nagojā. Turklāt šogad plānojam vairāk skriet arī stadionā. Arī gadi jāņem vērā, un vairs nav tāda atjaunošanās potenciāla kā agrāk. Arī bērns uzliek zināmu zīmogu, un ar to ir jārēķinās.
Gatavošanos maratoniem esam ievērojami saīsinājuši. Nagojas maratons ir agrāk, un līdz tam mazāk jāgaida, nekā tas būtu ar kādu maratonu aprīlī vai maijā. Tagad maratonu noskrēji, atpūties un turpini gatavoties. Visu laiku būt sagatavošanās sasprindzinājumā ir diezgan grūti. Agrāk Londonai gatavoties sanāca sešus mēnešus. Trīs mēneši bija jātrenējas, bet pirms tam noskrēji, atpūties, un divus mēnešus kaut ko dari. Vienkārši gulēt nevar, kaut kas ir jādara. To divu mēnešu laikā tā var nogurt, ka pat gatavoties vairs negribas. Tagad noskrējām Ņujorkā, mēnesi pilnvērtīgi atpūtāmies, tad pamazām atkal sākām ieiet ritmā un kādu mēnesi pusotra cītīgi strādājam. Šobrīd tas ir ideāli.
- Tad būs liela pauze līdz Ņujorkai.
- Tas nav nekas briesmīgs, jo vasarā nekad maratonu neesam skrējuši, tā kā tādas pieredzes pat nav. Vasarā gribam nedaudz pastrādāt ātrumam, jo ir jūtams, ka tomēr četrus mēnešus neesmu skrējusi. Ātrums noder arī maratonam. Tāpēc šogad pamēģināsim skriet arī stadionā, un viens no mērķiem ir arī Eiropas čempionāts 10000 metros.
- Kā tev patīk Nagojas trase?
- Tā ir laba trase. Vienīgais, kas uztrauc, ir tas, ka liela daļa trases ir ar betona pamatni. Praktiski visa. Asfalta ir ļoti maz. Tas, protams, ļoti atsaucas uz kājām. Ja parasti kājas sāc just kādā 32.-34. kilometrā, šeit tas notiek jau 15. kilometrā, un jau sāc just diskomfortu.
- Tikai Nagojā esmu redzējis, ka gandrīz visas melnādainās sportistes pēc finiša tiek aizvestas ar ratiņiem (sarunā iesaistās Aleksandrs Prokopčuks), jo kājas ir galīgi piedzītas.
- Jā, betons ir vienīgais traucēklis (turpina Jeļena). Šogad bija arī labi laika apstākļi. Protams, varētu arī sauli “izslēgt”. Tad būtu vēl labāk (smejas). Vispār man visi maratoni Japānā, cik tur esmu skrējusi, patīk. Organizācija ir lieliska, un tāda pati ir arī organizatoru attieksme pret sportistiem. Par visu ir padomāts, viss ir ņemts vērā, un sportistu burtiski nēsā uz rokām – gan turpceļā, gan atpakaļ.
- Ar kādu mērķi brauci uz Japānu?
- Ja salīdzina pavasara maratonu ar rudens, tad ir starpība, ka pirms rudens maratona varam atļauties treniņnometni kalnos. Un tas ir nozīmīgs faktors, kas pozitīvi ietekmē rezultātu. Pavasarī mēs to sev nevaram atļauties, jo Eiropā tajā laikā nav kalnu bez sniega, bet braukt uz Ameriku ar dēlu mēs negribam. Tāpēc plāni pavasara maratoniem mums ir tādi piezemētāki, jo bez kalniem ir grūti. Mēs darām visu iespējamo jūras līmeņa augstumā. Tāpēc ar savu sniegumu šogad Japānā esmu ļoti apmierināta, un uzskatu, ka otrā vieta ir ļoti laba, jo varētu būt arī piektā, sestā. Izdarījām visu iespējamo. Protams, var parakāties gatavošanās periodā un domāt, ka varbūt vairāk vajadzēja pastrādāt spēka vairošanai, tomēr kaut kas arī drusciņ iesāpas, un pusotrā mēnesī visu iekļaut un paspēt nav iespējams. Tāpēc pavasarī uzdevums ir noskriet tik labi, cik iespējams.
- Kāda bija sacensību gaita?
- Dalībnieču sastāvs nebija viegls, ja tā var teikt. Tā pati Krievijas sportiste Marija Konovalova, kura pagājušajā sezonā maratonu veica ātrāk par 2:23 stundām, bija pretendente uz uzvaru. Trīs kenijietes, kurām bija augsti rezultāti, turklāt “svaigi”, nevis desmit gadus veci. Šie viņām bija pagājušā un aizpagājušā gada, visām 2:24 stundu robežās un ātrāk. Arī etiopiete vien laba bija (Ašete Dido. - D.Ā.), kurai bija labs rezultāts (2:27:47. - D.Ā.). Vēl pagājušā gada uzvarētāja japāniete, kura pasaules čempionātā Maskavā bija ceturtā (Rioko Kizaki. - D.Ā.). Vispār Japānā ir spēcīgas skrējējas. Ja nemaldos, 60 sportistes izskrēja no trim stundām. Tas ir rādītājs, ka Japānā maratonistes ir ļoti spēcīgas. Un, protams, viņas kā samuraji gatavojas ļoti atbildīgi. Preses konferencē viņas stāstīja, ka uzlabojušas to, to un to.
Šogad nebija “zaķu”, jo nebija vajadzības pēc augsta rezultāta sasniegšanas un kvalificēšanās kādiem mačiem. Iepriekšējā gadā vajadzēja sasniegt labu rezultātu pasaules čempionātam, un tad bija trīs – četri “zaķi”. Šogad viena kenijiešu meitenīte it kā bija “zaķis”, taču neskrēja kā iepriekšējā gadā, kad (piecus kilometrus. - D.Ā.) skrēja precīzi 17 minūtēs. Šogad tika skriets pa 17 minūtēm, pa 17:15 minūtēm. Tā tomēr ir liela starpība, taču viņa skrēja labi. “Zaķis” izstājās, apmēram 32. kilometrā sāku kāpināt tempu, lielā grupa, kurā skrēja 7-8 cilvēki (melnādainās sportistes, pāris japānietes, es un Maša Konovalova), sadalījās.
Sākumā ļoti ilgi grupa bija liela, un, piemēram, no galdiņiem bija bīstami ņemt dzērienus. Tas bija stress, jo man liekas, ka Ņujorkā viņi tomēr pareizāk izvietoja dzērienus – šaha dēlīša kārtībā, un ne vairāk kā sešas pudeles uz galda. Šeit bija ļoti daudz pudeļu, un tās stāvēja līnijā. Pieskrien, un vēl vajag to atrast un paņemt. It kā bija tāda kārtība, ka uz pirmā galdiņa bija pudeles visiem ar vieninieku – pirmais numurs, 11., 21. utt., uz otrā – divi, 12., 22. utt. Man bija otrais numurs, un pudelei it kā vajadzēja stāvēt pirmajai uz otrā galda, taču laikam 15. kilometrā es pat nepaņēmu pudeli, jo tā stāvēja kaut kur viducī, un sameklēt to bez laika zaudēšanas... Japānā ir daudz skrējēju, kuras skrien ātri. Tāpēc diezgan daudzām skrējējām ir atļauts likt uz galda savas pudeles, bet Ņujorkā viņām būtu jāņem tas, ko dod organizatori. Protams, pa ceļam ir arī organizatoru piedāvātie sporta dzērieni, taču savs ir labāk, jo nekad nevar paredzēt, kā vēders reaģēs uz piedāvāto dzērienu. Reakciju uz savu dzērienu tu jau zini.
- Agrāk noteicošā loma sieviešu maratona pasaulē bija britu sportistei pasaules rekordistei Polai Redklifai. Šobrīd tik izteiktas dominances nav. Kuru tu uzskati par spēcīgāko maratonskrējēju šobrīd?
- Šobrīd, protams, līderu lomu ir aizņēmušas melnādainās sportistes, kuras visu laiku nomaina viena otru. Tāpēc izcelt vienu no sportistēm ir grūti. Kenijiete Edna Kiplagata ir uzvarējusi divos pasaules čempionātos, taču Ņujorkā bija tikai desmitā. Tāpēc nevar teikt, ka viņa ir pati spēcīgākā. Tagad viņa uzvarēja Londonā, it kā apstiprinot savu lomu. Kenijiete Priska Džeptū, kas Londonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu un pagājušogad uzvarēja gan Londonā, gan Ņujorkā, šogad Londonā nefinišēja. Tāpēc tādas vienas izteiktas līderes, kāda savulaik bija Pola Redklifa, šobrīd nav. No baltādainajām sportistēm ir Maša Konovalova, bet pārsvarā visas jau ir skrējējas ar stāžu. Jauno praktiski nav.
- Kā izdevās gatavošanās Nagojas maratonam?
- Bijām Portugālē. Nedaudz paslimoju, un nācās ārstēties. Pat nācās izsaukt masieri, jo parasti pirms maratona atgriezāmies mājās, bet šogad mani vecāki spēra tādu varonīgu soli un uz nedēļu atbrauca pie mums uz Portugāli. Domāju, ka tas arī labvēlīgi ietekmēja rezultātu, jo atlidot mājās no Portugāles un pēc trim dienām doties uz Japānu gribot negribot ir stress, kas atņem spēkus un emocijas. Tāpēc nācās izsaukt uz Portugāli masieri, senu draudzeni. Var teikt, ka pirmo reizi mūžā man bija tāda profesionāla masiere, kas divreiz dienā strādāja ar mani vairāk nekā nedēļu. Kājas viņa man sagatavoja lieliski. Tas arī ir liels ieguldījums rezultātā.
- Kādi ir plāni atlikušajai gada daļai?
- Par 95% esmu pārliecināta, ka rudenī skriešu Ņujorkas maratonā, bet tagad ir mērķis – izpildīt normatīvu Eiropas čempionātam, jo bez tā uz Eiropas meistarsacīkstēm tikt nevar. Taisos skriet 10000 metrus, taču, kā jūs zināt, šī distance nav populāra, sacensību kalendārā tiek iekļauta reti, un tās praktiski nav sacensībās. Tāpēc ir grūti atrast, kur varētu noskriet šo distanci un izpildīt normatīvu. Pirmais mēģinājums droši vien būs (LVS kausa 2. posmā. - D.Ā.) 10. maijā Liepājā. Protams, tas ir par agru, un droši vien konkurences nebūs. Tas nozīmē, ka man vienai būs jānoskrien. Sportisko formu neforsēsim, taču pacentīsimies ar vietējiem resursiem uzlabot formu un izpildīt normatīvu. Ja nesanāks maijā, tad laikam bija kādas sacensības Igaunijā, kaut kur Romā laikam... Arī Lietuvā. Mēs mēģināsim. Ja izpildīsim normatīvu, protams, būs nepieciešamas sacensības. Droši vien startu Eiropas komandu čempionātā izmantosim, varbūt vēl kādu startu Latvijā. Ja izpildīsim normatīvu, protams, plānosim treniņnometni kalnos – Šveici pirms Eiropas čempionāta. Pēc vasaras jau atpūta un gatavošanās Ņujorkai. Mēs uzskatām, ka gatavošanās desmitniekam pozitīvi ietekmēs arī gatavošanos Ņujorkai.
- Kas ir tas, kas tev liek gadu no gada mocīt sevi ar treniņiem?
- Kā saka, liels grēks būtu norakt savu talantu. Vienkārši es zinu, ka tas ir tas, ko es māku, tas, ko es varu, tas, kas man patīk, un tas ir tas, kas man dod iespēju dzīvot. Tāpēc ir brīži, kad ir grūti, kad uzdodu jautājumu, kāpēc man tas ir vajadzīgs, jo jau tik daudz gadus skrienu, esmu nogurusi. Tomēr man tas pa īstam patīk, un es saprotu, ka, ja ir tādas spējas, tās jāizmanto, kamēr es to varu, jo it kā vēlēšanās vēl ir. Ar vēlēšanos ir sarežģītāk, kad esi nostrādājies, bet, kad atpūties, ir gan vēlēšanās, gan patīk skriet. Tas ir normāls stāvoklis, gatavojoties tam pašam maratonam, ka esi pārguris un neko negribas. Tik ilgus gadus jau esmu skriešanā, ka vienkārši nevaru tā uzreiz visu pārstrīpot. Turklāt es domāju, ka tas slikti ietekmēs manu veselību. Pat, ja es izlemšu beigt sportot, to vajadzēs darīt ļoti lēnām un pakāpeniski. Un pilnībā beigt sportot nedrīkst, tā kā līdz mūža galam nāksies kustēties, jo sirds pie slodzēm ir pieradusi.
- Tev jau daudzus gadus it kā nav nekāda sakara ar Latvijas Vieglatlētikas savienību (LVS) – tu pati startē un pati apmaksā savus treniņus. Latvijas Olimpiskajā vienībā neesi. Vai jums ir kāda sadarbība ar LVS?
- Kopš pievērsos maratonam, būtībā kļuvu vairāk tāda kā individuāliste, jo maratons ir maratons. Tam ir saistība ar vieglatlētiku, taču lielos vilcienos vieglatlētika tomēr ir stadions. Un, tā kā es nepiedalos pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs, tad es it kā izkrītu no mūsu, Latvijas vieglatlētikas aprites. Lūk, šogad es taisos startēt Eiropas meistarsacīkstēs, tāpēc mums būs kaut kāda sadarbība. Man ir interese par viņiem, viņiem – par mani. Būs arī Eiropas komandu čempionāts, līdz ar to būs nepieciešamība nosegt visas distances, un tiks izvēlēti sportisti, kas to darīs. Lielos vilcienos es netraucēju, un man netraucē (smejas). Tomēr es startēju Latvijas čempionātā pusmaratonā un negāju ar līkumu ar Latvijas olimpiādei, kad 2012. gadā centos izpildīt kvalifikācijas normatīvu 10000 metros Londonas olimpiskajām spēlēm. Toreiz neizdevās.
Zinu, ka Vieglatlētikas savienība vienmēr ir “par”. Es it kā neplānoju, bet viņi vienmēr cer, ka es varbūt tomēr braukšu uz Eiropas vai pasaules čempionātu, un nezaudē cerību. Man tas ir ļoti patīkami. Federācija vienmēr par mani atceras un vienmēr mani iekļauj kandidātu sarakstā.
- Kurā distancē mēs tevi varētu redzēt Eiropas komandu čempionātā?
- Tas vēl jāapspriež ar treneri, ko viņš teiks, taču droši vien skriešu garāko no distancēm. Sievietēm garākā disciplīna būs 5000 metri, kaut gan agrāk programmā bija arī 10000 metri.
- Kas ir tas, par ko varēsi teikt pēc sezonas, ka esi apmierināta?
- Protams, gribas izcīnīt pēc iespējas godalgotas vietas. Kā tas izdosies, grūti pateikt. Tāpēc es nekad neprognozēju. Trenēšos un mēģināšu sasniegt augstas vietas. Reizēm Eiropas čempionātā var uzvarēt “desmitnieku” ar 32 minūtēm, reizēm ar 30:38 var palikt sestā, kā tas man bija 2006. gadā. Tāpēc būšu gatava kādam konkrētam rezultātam, bet, kādai vietai ar to pietiks, uzzināsim tikai augustā. Tāpat nav zināms, kādas būs konkurentes. Varu atbildēt tikai par sevi, nevis citiem. Jau teicu par to, ka vienām un tām pašām sportistēm dažādās sacensībās var būt atšķirīgi rezultāti, jo ir ļoti grūti. Daudzas sportistes ir spēcīgas, visas gatavojas, visas grib iegūt medaļu, neviena dīvānā neguļ... Kaut arī Eiropas meistarsacīkstēs dalībnieču sastāvs nav tik spēcīgs, tomēr konkurence ir. Vairākās valstīs ir parādījušās melnādainās sportistes, kuras pēc izcelšanās nav eiropietes, bet Eiropas valstis pārstāv. Godīgi vai nē, par to jau katra valsts var spriest pati.
Vēl gribu pateikt paldies LVS, paldies par balvu, un gribu pateikt lielu paldies atbalstītājiem, Jūrmalas domei par to, ka tā šobrīd ir organizācija, kas mūs atbalsta un atbalstīja arī pagājušajā gadā pašā svarīgākajā gatavošanās posmā Ņujorkas maratonam. Un arī šogad Jūrmalas dome mūs atbalstīja. Ja ir atbalsts, tad ir arī lielāka atbildība strādāt vairāk nekā tad, ja iztiec pats no saviem līdzekļiem (smejas). Kad esi kopā ar kādu citu, negribas pievilt, un gribas attaisnot kādas cerības.

Informācija: Prokopčuka atgriezīsies stadionā

Dainis Āzens