Teikt paldies Paulam par viņa drosmi un apņēmību, kā arī būt pateicīgam Kārlim par viņa pašaizliedzību un izdomu. Par to, ka abi mani dēli pārvērš manus nepiepildītos sapņus mirkļos, kad apzinies, ka nekas nav neiespējams. Ka nekļūt par Latvijas čempionu nenozīmē, ka tev vēlreiz nav iespējas nokļūt Olimpiskajās spēlēs. Ka dzīvē viss ir iespējams, un, lai to sasniegtu ir vajadzīga ticība… Vecāku ticība bērnam, ka viņam viss izdosies un viņam būs atbalsts situācijās, kad pašam nolaižas rokas.

Vēlos teikt paldies dēliem par to, ka viņi ir arī mani skolotāji, parādot, ka tas, kas tu biji vakar - vairs nav būtiski. Svarīgi ir tikai tas, kas tu esi šodien un ko tu spēsi rīt. Ka salīdzināt vakardienu ar šodienu ir saprātīgi tikai pieredzes vārdā un tikai tad, ja tam seko darbība. Ja tie ir tikai vārdi bez darbības, tad tas ir iztērēts laiks un enerģija. Ka nav būtiski kļūt stiprākam vai labākam par kādu, jo ir daudz lielāka nozīme mainīties pašam. Ka medaļu un čempionu kolekcija ir būtiska, ja tu spēj to pārvērst savā paša izaugsmē, savādāk tā kļūst tikai par sienas dekorāciju. Ka sports tev sniedz iespējas, kuras atver pasauli, sniedzot spēku to ieraudzīt un saprast.

Es vēlos pateikties saviem dēliem par iespēju paust savas domas un dalīties savā dzīves pieredzē. Teikt paldies un ticēt, ka viņu darbs padara pasauli labāku un saprast, ka maza sastāvdaļa esmu arī es pats.

Un vēl es gribu pateikt paldies Lauras Ikaunieces-Admidiņas mammai Vinetai, Madaras Palameikas tēvam Gintam, Rolanda Štrobindera tēvam Mārcim, Mareka Ārenta mammai Mārītei, Arņa Rumbenieka tēvam Aivaram par to, ka bez viņu iedvesmas un pašaizliedzības Latvijas vieglatlētika būtu citādāka un nebūtu tik lielā mērā pārstāvēta Rio Olimpiskajās spēlēs 2016. gadā.

Ints Pujāts