XIV pasaules čempionāts Maskavā vēl turpināsies līdz pat svētdienai, tomēr abās atlikušajās sacensību dienās Latvijas vieglatlētus Lužņiku arēnā vairs neredzēsim. Bija cerēts, ka sestdien un svētdien finālos startēs arī mūsu šķēpa metēji, bet...

Diemžēl rūgtais neveiksmju un vilšanās „vērmeļu biķeris” bija jāizdzer līdz dibenam arī piektdienas rīta stundās, kad sacentās šķēpa metējas. Pirmajā plūsmā fatāli nepaveicās mūsu rekordistei Madarai Palameikai. Pēc diviem ļoti neveiksmīgiem un neieskaitītiem metieniem, trešajā viņa aizmeta šķēpu tikai 53,70 m. Kā vēlāk izrādījās - tas bija pēdējās 27. vietas rezultāts.

Tikai nedaudz veiksmīgāka otrajā plūsmā bija Līna Mūze. Atkal pēc neparasti tuva (54,36 m) pirmā mēģinājuma sekoja cerīgais 60,36 m tālais metiens. Tobrīd viņa kopvērtējumā bija pat 11. vietā. Tā kā trešais metiens netika ieskaitīts, tad Līnas rezultātu viena pēc otras pārspēja vēl trīs sāncenses. Kā pēdējā finālistu ducī burtiski „ielauzās” N.L.B.Lijande no eksotiskās Šrilankas (60,39 m). Nedaudz izbrīna fakts, ka pēdējā laikā tieši šķēpa mešanā parādās Kenijas, Trinidādas vai Šrilankas škēpmetēju vārdi. Valstīs, kurās šķēpa mešana līdz šim bijusi viduvējā līmenī. Disciplīnā, kurā mums ir tik senas un spožas tradīcijas un uz kuru būtu jāliek visspēcīgākais uzsvars.

Kvalifikācijas norma bija 61,50 m. To pieveica 11 dalībnieces. Finālsacensībās svētdien no Krievijas (ar līderi M.Abakumovu – 69,09 m priekšgalā), Vācijas un Austrālijas startēs pa divām metējām, bet Dienvidāfrika, Serbija, Zviedrija, Ukraina, Ķīna un Šrilanka būs pārstāvēta ar vienu dalībnieci. Rezultātu līmenis jau kvalifikācijas sacensībās bija neparasti augsts. Par to liecina divi jauni nacionālie rekordi – Serbijai un Zviedrijai, kā arī vēl četri personīgie vai sezonas rekordi.

Latvijas vieglatlētu starts pasaules čempionātā atkal uzjundījis daudzas jo sasāpējušas problēmas .Tomēr ir fakti un skaitļi, kas liecina, ka to atrisinājums meklējams arī pašos sportistos un viņu treneros.

Pirmkārt, kopš 1993. gada pasaules čempionāta Štutgartē, kurā Latvija pirmo reizi startēja ar komandu, vēl nebijis gadījums - pat labākais mūsu pārstāvis neiekļūst labāko desmitā. Līdz šim „antirekords” bija 10.vieta J.Prokopčukai 2003.g. un Ē.Ragam 1999.g. Šoreiz mūsu veiksmīgākā Laura Ikauniece ierindojās 11.vietā.

Otrkārt, no trim vieglatlētiem, kuri uz Maskavu devās izpildījuši „A” normatīvu, tur to apstiprināja tikai Laura Ikauniece septiņcīņā („A” norma -6100 p.; rezultāts Maskavā – 6159p.), kā arī Agnese Pastare soļošanā (attiecīgi 1.36:00 un 1.32:20). Savukārt Anita Kažemāka pasaules čempionātam kvalificējās ar „B” normatīvu (1.38:00), Maskavā sasniedza rezultātu tuvu personīgajam rekordam – 1.34:37, kas arī bija „A” normatīva vērts. Toties pat no „B” normatīva šķēpa mešanā (60 m) tālu atpalika MadaraPalameika.

Kā lai izskaidro faktu, ka pieci Latvijas vieglatlēti pirms čempionāta tikuši galā ar „B” normatīvu, Maskavā to nespēja pat atkārtot: soļotājs Arnis Rumbenieks (attiecīgi 1.26:00 un 1.29:13); kārtslēcējs Mareks Ārents (5,60 m un 5,25 m); vesera metējs Igors Sokolovs (76,00 m un 72,78 m); šķēpa metējs Vadims Vasiļevskis (81,00 m un 79,68 m) un tāllēcēja Lauma Grīva (6,65 m un 6,50 m).nVienīgi Līna Mūze (tāpat kā Anita Kažemāka) apstiprināja savu „statusu” „B” normatīva līmenī. Jāizanalizē – kur un kādos apstākļos sasniegti šie normatīviem atbilstošie rezultāti. Var jau slavēt visus tos vieglatlētus, kuri tā vai citādi ir izpildījuši šos normatīvus, bet jāņem vērā, ka ja kādam kaut kas tiek dots, tad arī adekvāti no viņa ir jāsaņem. Jācer, ka notiks rūpīga visa sagatavošanās perioda un Maskavas startu analīze. Pretējā gadījumā Latvijas sporta sabiedrība mūs – vieglatlētus – nesapratīs.

Andris Staģis