- Man ir tas gods otro reizi Vieglatlētikas prognožu spēles vēsturē tevi apsveikt ar uzvaru vienā no mēnešiem.
- Paldies!
- Turklāt tā sanāca, ka biji pirmā, kas saņēma mēneša balvu un sniedzi interviju. Ilgs laiks pagājis. Tu esi Latvijas mērogiem ļoti laba sportiste, bet atkārtot pagājušā gada sākuma panākumu izdevās tikai šā gada maijā. Kāpēc tā?
- Rezultāts Gecisā bija labs. Turklāt nebija tā, ka kādā no disciplīnām izgāztos. Tā arī punktiņi salasījās.
- Iepriekšējā vasara un ziemas sezona tev no profesionālā viedokļa neizdevās. Varbūt īsumā vari atskatīties uz pagājušā gada vasaras sezonu un šā gada ziemas sezonu, savilkt kopā bilanci?
- Pagājušajā vasarā daudzcīņā varbūt kāda disciplīna nepadevās, bet individuālajās disciplīnās sasniedzu labākos personīgos rezultātus – lodes grūšanā un augstlēkšanā, ja nemaldos. Ziemā sanāca satraumēties, un tas neļāva startēt. No otras puses, tas ļāva vairāk sagatavoties fiziski.
- Kādas veselības likstas tevi piemeklēja un ko nācās koriģēt plānos?
- Pamežģīju potīti vai sastiepu potītes saites – precīzāk jāprasa ārstiem. Mēnesi nevarēju skriet vispār, un tad pamazām varēju sākt kustētie. Tomēr arī šajā laikā taisīju visādus vingrinājumus. Nevarēju lēkt. Lēnām sāku skriet, bet varēju darboties trenažieru zālē.
- Kā guvi traumu, kas tik ilgu laiku lika atturēties no treniņiem?
- Imitēju lodes grūšanas tehniku, grūžot bez lodes „Daugavas” stadiona manēžā uz seguma. Segums nebija tik slīdīgs, un uz noguruma fona uzlēcu pati sev uz kājas un pamežģīju potīti.
- Kā tas koriģēja gatavošanās plānus sezonai?
- Pārsvarā mēģināju veikt darbību imitācijas, neizpildot tās fiziski.
- Tam vajadzētu sniegt labāku tehniku?
- Teorētiski jā. Arī spēks ziemā ir nācis klāt. Kad nevarēju trenēties potītes dēļ, varēju vairāk laika veltīt spēka treniņiem. Martā – aprīlī vēl varēja just potīti, skrienot ar basām kājām pa zāli, bet tagad traumas sekas vairs nejūtu vispār, un Gecisā tas netraucēja.
- Savainoji atspēriena kāju?
- Nē, otru.
- Runājot par spēku, lodes grūšanā rekords Gecisā noturējās...
- Jā. Žēl, jo iekšā ir.
- Kā noritēja darbs treniņnometnēs?
- Biju uz treniņnometni Tenerifē un vairākām Portugālē. Tenerifē man patīk, bet tur nav, kur skriet krosus. Arī, piemēram, šķēpu var mest tikai noteiktā laikā. Portugālē savukārt ir plašums, kur var gan krosus skriet, gan lēkt pa zāli, gan sektoru ir daudz, gan trenažieru zāle turpat. Arī manēža ir pieejama, ja laika apstākļi ir galīgi nepiemēroti treniņiem ārā. Ir arī visas iespējas atjaunoties, blakus ir okeāns.
- Kāpēc tomēr brauc arī uz Tenerifi?
- Tajā laikā tur ir siltāks. Tobrīd krosi nav tik svarīgi, un uz turieni braucam uzlabot fizisko spēku.
- Atgriežoties pie Gecisas, liekas, ka tik zvaigžņotu sastāvu, kāds šogad bija Austrijā, nebūtu grēks saukt par mazo pasaules čempionātu... Kā juties šajā kompānijā?
- Ieguvu pārliecību. Labi, pirmās vietas īpašniece (kanādiete Braiana Teisena – Ītone. – D.Ā.) ir atrāvusies no pārējām sportistēm, bet pārējās mēs labāko desmitniekā esam tik līdzīgas punktos, ka lielas atšķirības starp mums nav. Un tad tā jau ir sava veida laimes spēle, kam paveiksies vairāk – ar personiskajiem rekordiem, bez izgāšanās kādā no disciplīnām un citādāk.
- Vienā no iepriekšējiem gadiem sacensības notika nepierastā aukstumā. Kā laika apstākļi ietekmēja šā gada rezultātu tapšanu?
- Atceros to reizi, kad bija deviņi grādi, lija lietus un bira krusa... Toties tad es izskrēju jaunu personisko rekordu barjerās (smejas). To es nesapratu. Tagad, kad laiks bija silts, neliels vējš un saulīte, nesasniedzu nevienu personisko rekordu. Toties visās disciplīnās nostartēju stabili.
- Ar kādām domām devies uz Gecisu?
- Biju sailgojusies pēc startēšanas. Braucu ar domām par to, ka pēc sacensībām Latvijām diplomam būs priekšaizstāvēšana. Tagad jau skolu esmu pabeigusi, bet tobrīd eksāmenu stress un diplomdarba aizstāvēšana iespaidoja. Tomēr cerēju, ka būtu forši tāpat kā Madarai uzreiz izpildīt olimpisko normatīvu, lai ir miers. Gribējās rekordu, un to es arī dabūju.
- Domas dalījās, vai tu laboji rekordu 200 metros?
- Atkārtoju. Lai arī toreiz, kad rekordu laboju, pavējš, liekas, bija 2,1 metrs sekundē un tas ārpus daudzcīņas neskaitītos rekords, šoreiz vējš bija normas robežās.
- Kādu specialitāti tu apguvi augstskolā?
- Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē Zolitūdē izmācījos par veselības mācības un sporta skolotāju. Tagad esmu bakalaurs.
- Tālāk mācīties domā?
- Pagaidām līdz Rio noteikti nē.
- Cik daudz no tā, ko apguvi mācībās, noder sportistes gaitās?
- Gandrīz viss. Tā pati anatomija, fizioloģija, teorijas, uzturs... Sapratu dziļāk, ko es daru.
- Ko no iecerētā, arī atsevišķās disciplīnās, izdevās realizēt? Būtu interesanti dzirdēt sīkāk par sacensību norisi.
- Likās, ka barjerās būs personiskais rekords, bet, tā kā parasti sasitu ceļus, šoreiz visas barjeras izskrēju par augstu. Laikam baidījos skriet zemāk. Izsitu sevi no ritma, un sanāca skriet augstāk. Jāmēģina zemāk. Augstlēkšanā pirmoreiz augstlēkšanā mēģināju pārvarēt 1,86 metrus. Latiņu diemžēl nogāzu ar kājām. Tas deva cerību, ka šo augstumu varu mēģināt lekt un ka vajag tikai drošāk mēģināt un nebaidīties. Lodes grūšanā pirms sacensībām mēģinot, aizgrūdu pāri 13 metriem, ļoti sapriecājos par to un domāju, ka nu tik būs. Uzgrūdu viegli, redzēju, ka lode lido pāri 13 metru līnijai, un nolēmu vairāk nemēģināt, jo es redzēju, ka varu to izdarīt. Vai nu nosēdējos, vai kā, bet, kā izgāju sektorā, nevarēju tik tālu sagrūst. Pirmais nesanāca. Domāju, ka nākamie būs labāki. Otrais sanāca drusciņ tālāks. Trešajā saņēmos, bet lode izslīdēja ārā no rokas. Labi, nebija lemts. Un 200 metros kā vienmēr cerēju izskriet no 24 sekundēm, bet nekādīgi nesanāk (smejas). Man it kā bija otrais celiņš, un jau nodomāju, cik labi, taču pēdējā brīdī mani pārcēla uz sesto celiņu. Biju noskaņojusies, ka varēšu ķert pretinieces un noteikti labošu savu rekordu, bet pašai mukt man galīgi nepatīk. Pats skrējiens gan tik slikts nemaz nesanāca. Tomēr žēl, ka šogad tik daudz skrēju treniņos ātruma izturībai, lai divsimtā uzlabotu savu rezultātu, un vēl nenāk ārā.
- Citiem taisni nepatīk pa otro celiņu skriet, jo ir slīpāk jāskrien.
- Manuprāt, taisni tā inerce vairāk iznes ārā no līkuma, un var ātrāk uzskriet. No otras puses, pa sesto celiņu sanāk skriet vieglāk, un nav tik liels lauziens. Tomēr man pa iekšējiem celiņiem patīk skriet labāk.
- Tomēr ar visu to pēc pirmās sacensību dienas biji priekšā savam Latvijas rekorda grafikam.
- Jā, un treneris (Andis Austrups. – D.Ā.) sekoja līdzi un ziņoja, ka esmu priekšā. Tāpēc es īsti neiespringu un domāju, ka otrajā dienā jānostartē apmēram tāpat kā Londonā.
- Otrā diena?
- Tāllēkšanā vispār bija pigori (šķelmīgi smejas). Pirmajā lēcienā nemaz uz dēlīša netiku. Tas bija tāds pabailīgs – lai būtu ieskaite. Otrajā trāpīju uz dēlīša perfekti. Pirmoreiz bija tāds lēciens, tik augstu un likās, ka būs tālu, bet pati sabijos no tā. Tādas sajūtas nebija bijušas, ka varu lekt tik tālu. Likās nenormāli. Un automātiski turpināju lekt nevis savā tehnikā – ar atliecienu, bet skrējiena tehnikā. Turpināju kustību un vienkārši iekritu bedrē. Biju šokā, kā ar šitādu lēcienu var tik tālu aizlēkt. Protams, treneris „aizgāja pa gaisu”, bet uz pēdējo lēcienu saņēmos, izpildīju visu, kā vajag, atspēros, kur vajag, un tie 6,18 metri bija.
- Kādā tehnikā lēksi turpmāk?
- Tagad arī treniņā mēģinu lēkt dzirklējot, tā kā skrējienā, kāda man nevilšus sanāca Gecisā. Un sanāk tīri labi, kaut gan agrāk tā neesmu lēkusi. Treniņos jāpalēkā un jāskatās, cik liela ir atšķirība. Pagaidā rezultāti treniņos ir līdzīgi. Jāskatās, kā man būs ērtāk.
Šķēps... Tagad sanāk, ka visas disciplīnas atceros tik negatīvi (smejas)... Šķēpmešanā bija tā pati problēma kas lodes grūšanā. Izmetu pāris metienus, redzu, ka šķēps krīt apmēram 51 metra tālumā, un izlēmu vairāk nemest, jo viss sanāca. Aizgāju sēdēt. Pienāk metiens, ieskrējiens sanāk par tuvu, sāku likt štopera kāju uz sāniem, atvēros vaļā un tehniski galīgi nebaudāms metiens sanāca. Otroreiz mēģināju paņemt marku nedaudz atpakaļ, bet vienalga bija par tuvu. Arī nebija skaists metiens. Gints Palameiks jau teica, ka esmu pelnījusi pērienu (smejas). Par visiem trim metieniem, jo tie visi trīs bija briesmīgi. Pēdējā metienā vismaz 50 metrus aizmetu, bet šķēpa gals atsitās pret zemi ieskrējienā. Tik ļoti metiena brīdī biju atgāzusies atpakaļ un tik netehniski metu. Cerība, ka tagad svētdien Jāņa Lūša kausā man Gints tehniku palabos (saruna notika pirms šīm sacensībām. – D.Ā.).
- Un tad jau atlika tikai 800 metrus noskriet, kas dažai daudzcīņniecei ir grūtākā disciplīna...
- Kāda grūtākā? Tur tikai jāskrien (Laura smejas). Izej uz starta un, ja kāds neizgrūž no celiņa, tad viss kārtībā. Skrēju savā ātrumā savā grafikā un necentos ķert rokā pārējās.
- Savu skrējienu plānoji pēc Latvijas rekorda grafika vai pēc pašsajūtas?
- Tik, cik vajadzēja Latvijas rekordam. Man bija jāskrien ātrāk par 2:15 minūtēm, un tā es arī skrēju.
- Latvijas rekords šajā brīdī nepārsteidza?
- Protams, esmu priecīga, bet vienmēr var labāk.
- Bija arī kādi pārsteigumi sacensībās?
- Varbūt tas, ka Džesika Enisa – Hila nebija labākā sportiskajā formā. Kad viņa tāllēkšanā palika aiz manis, padomāju, ka pēc bērna piedzimšanas vēl ir sagurusi. Citu pārsteigumu īpaši nebija.
- Tagad rekords pieder tev, bet labākā punktu summa – Aigai Grabustei. Neesi domājusi par viņas rezultāta pārspēšanu?
- Pat internetā redzēju rēķināšanu. Ja sasummē kopā personiskos rekordus, sanāca ap 6600 punktiem.
- Tā jau parasti nenotiek?
- Jā, bet pirms cik gadiem man ir bijuši rekordi? Cerams, ka kaut kad tam, kas ir iekšā, jānāk ārā. Tagad rekordiem ir jau kādi divi gadi.
- Vai ir kāds izskaidrojums, kāpēc progress apstājies?
- Skola ir pabeigta. Tagad redzēsim. Visi sportisti mācās.
- Saprotu, ka tevi sacensībās atbalstīja arī treneris Andis Austrups?
- Jā, līdzi bija arī fizioterapeits un vīrs.
- Cik daudz tev dod viņu klātbūtne sacensībās?
- Nekad neesmu braukusi uz daudzcīņas sacensībām viena pati, bet ar šādu triju cilvēku komandu bija vienkārši super. Visi ir mierīgi, arī treneris pirmajā dienā bija mierīgs un nestresoja (smejas). Patīkama kompānija un drošības sajūta, ja nu gadījumā kas. Fizioterapeits palīdzēja ar masāžām un atjaunoties pirms otrās dienas.
- Kā aizpildi pauzes starp disciplīnām? Kaut ko mēģini apēst?
- Lielākā pauze parasti ir pēc augstlēkšanas, kad kaut ko iekož un gaida nākamo disciplīnu. Ja ir lielākas pauzes starp citām disciplīnām, arī jāmēģinā kas iekost – kāds banāns vai izdzert kādu enerģijas želeju. Savādāk nekāda izēšanās nesanāk, tikai nelielas uzkodas.
- Cik banānus divās dienās apēd?
- Labi, ja divus, jo banānos ir magnijs, kas nomierina. Tāpēc, kaut arī daudzcīņā tas nekas briesmīgs nav, no rītiem daudz banānu ēst nevajadzētu.
- Kā centies ekonomēt spēkus sacensībās?
- Kad ir pauzes, apguļos, nesēžu saulē, nestaigāju...
- Cik ilgi drīkst tā pagulties, lai pēc tam nav atkal jāsildās par jaunu?
- Tāpat jau ir jāiesildās, jāveic kādas kustību imitācijas. Ja paskatās, kādas pauzes būs pasaules čempionātā Pekinā, tad būs pirms katra veida jāsildās... Jāsildās ir pirms katras disciplīnas, bet ne visas ir pilnas sildīšanās. Esi jau iekustējies un iesildījies, un atliek tikai attiecīgajam veidam veikt tehniskos izpildījumus.
- Cik ilgi Gecisā bija jāsacenšas?
- Vienpadsmitos bija starts, un kādos piecos divdesmit pēcpusdienā bija divsimts, un otrā dienā starts bija pusdivpadsmitos vai divpadsmitos, un beidzās ap četriem. Kopā kādas desmit stundas. Man ļoti patīk, kā Gecisā saliek laikus. Viss ir kompakti un ātri, un ir ilgāks laiks, lai atjaunotos pirms otrās dienas. Nav tā kā pasaules čempionātā, kā Pekinā tagad būs, ka deviņos vakarā vēl jāskrien. Turklāt būs liela pauze dienas vidū – kādas četras stundas. Līdzīgi kā Eiropas čempionātā Helsinkos bija – atbraucu uz viesnīcu un varēja pagulēt.
- Esi izpildījusi gan pasaules čempionāta, gan olimpisko spēļu kvalifikācijas normatīvu. Kādi ir turpmākie plāni šai vasarai?
- Tagad plānos ir Eiropas komandu čempionāts daudzcīņās, lai varbūt varētu tikt līgu augstāk. Domājam tā mierīgi nostartēt. Un tad jau svarīgākie mači augustā.
- Kāds starts rudenī?
- Ja viss izdosies Eiropas komandu mačos, tad nē. Ja kaut kur neizdosies, tad būs kāda septiņcīņa jātaisa septembrī, lai būtu trīs daudzcīņas seriāla ietvaros ieskaitei nepieciešamās.
- Kādas vēlmes pasaules čempionātā?
- Tagad, pēc sacensībām Gecisā, pat nezinu. Nemāku teikt. Kad nāks tuvāk, tad varbūt.
- Ir kāds sportists, kas ir tavs paraugs sportā?
- Labs jautājums... Laikam nav.
- Es domāju, ka teiksi, ka mamma.
- Viņa jau vairs nestartē (smejas). Turklāt viņai bija citas disciplīnas. Viņai nebija daudz jāstartē tehniskajās disciplīnās.
- Kādiem sporta veidiem varbūt pati seko līdzi vai pati ar kādu nodarbojies?
- Sekoju līdzi pludmales volejbolistiem, arī basketbola meitenēm, šodien futbols jāskatās (saruna notika 12. jūnijā starp Latvijas sieviešu izlases basketbolā zaudējumu Eiropas čempionātā Horvātijai un Latvijas futbola izlases maču pret Nīderlandi. – D.Ā.). Neko daudz. Ko rāda televizorā vai par ko raksta „sportacentrā”, par mūsējo startiem Amerikā... Pašai patīk pludmalē volejbolu uzspēlēt, bet sezonas laikā neriskēju to darīt. Pēc sezonas gan labprāt.
- Visiem prasu par hobijiem. Kāds ir tavējais?
- Gatavot ēst. Man vislabāk padodas kūkas.
- Tu jau gandrīz gadu esi precētas sievietes lomā. Nevaru nenoturēties neuzprasījis, kas ir mainījies tavā dzīvē pēc šī notikuma?
- Jā, mēs dzīvojam artsevišķi, vairs ne pie vecākiem. Esam pārvākušies uz jaunu dzīvokli Zolitūdē, un mums ir sava dzīve. Viss ir savādāk, brīvāk, patstāvīgāk... Jūtams liels vīra atbalsts.
Mums ir arī kaķītis, skotu stāvausu šķirnes strīpainītis, vārdā Lia, par ko rūpēties. Tas ir saīsinājums no Laura Ikauniece – Admidiņa. Tūlīt būs gadiņš. Viņa mums ir superzvaigzne, filmējusies „Ķepā uz sirds”.
- Tikko nīderlandiete Dafne Šipersa, kura arī bija starp tavām pretiniecēm Gecisā, paziņoja, ka šogad vairs septiņcīņā nestartēs veselības dēļ, visu uzmanību veltot sprintam.
- Dafnei Gecisā krampis rāva ikrus. Viņa teica, ka arī celis sāp. Tāpēc viņa nolēma izstāties. Pati viņa bija ļoti bēdīga par to, un, cik saprotu, tās viņai bija atvadas no daudzcīņas.
- Aiga Grabuste ar panākumiem startē tāllēkšanā, jo viens no iemesliem ir septiņcīņas “smagums”. Zviedriete Karolīna Klufta savulaik no septiņcīņas pārgāja uz tāllēkšanu. No tā man divi jautājumi. Pirmais, cik grūta īsti ir septiņcīņa un kā tā sit pa tavu veselību?
- (Smejas) manā vecumā septiņcīņa nav grūta, jo tomēr tikai 23 gadi tikko palika. Kad būs 27 gadi, tad pie šī jautājuma varēs atgriezties. Pagaidām nav grūti. Tas, ka nākamajā dienā pēc daudzcīņas, atsākot treniņus, ir grūtāk, tas ir tāpēc, ka esmu zaudējusi daudz svara un ir riktīgi daudz jāēd.
- Kurš jums mājās taisa ēst?
- Es, bet treniņnometnē ēst gatavoja vīrs, lai man nav lieki jātērē spēki un lai maltīti var servēt jau tad, kad atnāku no treniņa.
- Otrs jautājums. Tev īsti nav tādas vienas izcilas disciplīnas, ar kuru varētu konkurēt ārpus daudzcīņas. Vai esi domājusi par to, ka visdrīzāk lielajam sportam pienāktu beigas, ja vairs nevarētu startēt daudzcīņā?
- Nē, ja nevarētu startēt daudzcīņā, nomainītu disciplīnas. Ir vairāki varianti, ko varētu mēģināt – augstumu vai trīssoli, 400 metrus ar vai bez barjerām. Varbūt tāllēkšana... Tās varētu būt izvēles, tomēr tās nav vieglas disciplīnas. Tāpēc pieturos pie daudzcīņas, kas man liekas vieglāka. Varbūt laika gaitā parādīsies kāda izteikta disciplīna.
- Cik reāli ir tas, ka Latvijas daudzcīņniece uzvar pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs?
- (aizdomājas). Uzvarēt varbūt gluži nē, bet, ja runājam par medaļām, tad šogad pasaules čempionātā viss kas var notikt. Jāskatās, kuram paveiksies vairāk un kuram – mazāk. Ir daudz spēkos līdzīgu sportistu, un ir patiešām smagi jāstrādā. Galvenais, lai pašai viss izdodas, jo konkurence šogad par medaļām, man liekas, būs punkts punktā.
- Kādas ir tavas attiecības ar karstumu un mitrumu?
- Karstums man ļoti nepatīk. Savulaik nācās startēt Izraēlā 30 grādu karstumā, un tas bija briesmīgi. Pat iesildīties gandrīz nevajadzēja. Visu laiku sēdēju ēnā. Jādomā, vai nav jāsildās mazāk, jo paliek mīkstas kājas. Turklāt arī gaiss Pekinā nav īpaši labs, tā kā būs jādomā par gatavošanos un iesildīšanos. Būs jādzer daudz sāļu, lai organisms neatūdeņojas. Turklāt karstumā ir arī svara zuduma problēma. Būs riktīgi jāuzēdas uz Pekinu (smejas).
- Tas nozīmē, ja Pekinā tev būs personiskais rekords lodes grūšanā, tas būs varoņdarbs?
- Tas būs forši. Gan jau paspēšu vēl nostartēt arī kaut kur Latvijā pirms tam un pielabot tehniku.

Dainis Āzens